The measure is available in the following languages:
NORAKSTS
Lieta Nr.A420341012
A03410
–
12/43
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Valmierā
2012.gada 11.jūlijā
Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:
tiesnesis G.Ploriņš,
piedaloties pieteicējas Dikļu evaņģēliski luteriskās draudzes pār
stāvei zvērinātai
advokātei Inesei Ķikutei,
atbildētāja Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts zemes dienesta
Vidzemes reģionālās nodaļas pārstāvei
A.B.
,
atklātā tiesas sēdē 2012.gada 20.jūnijā izskatīja administratīvo lietu, kas
iero
sināta pēc Dikļu evaņģēliski luteriskās draudzes pieteikuma par labvēlīga
administratīvā akta, ar kuru atzītu zemes īpašuma tiesības Dikļu evaņģēliski
luteriskajai draudzei uz bijušā īpašuma „Dikļu mācītāja ferma”, Valmieras
apriņķa Dikļu pagastā, ar nosau
kumu „Evaņģēliski luteriskā draudze”, Dikļu
pagastā, Kocēnu novadā, zemi 54 ha platībā, izdošanu un mantisko zaudējumu
Ls 300 apmērā atlīdzinājumu.
Aprakstošā daļa
[1] Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā 2012.gada13.janvārī saņemts Dikļu
evaņģēliski luteriskās draudzes (turpmāk arī pieteicēja)
pieteikums par labvēlīga administratīvā akta, ar kuru pieteicējai atzītu zemes
īpašuma tiesības uz bijušā īpašuma „Dikļu mācītāja ferma”, Valmieras apriņķa
Dikļu pagastā, ar nosaukumu „Evaņģēliski l
uteriskā draudze”, Dikļu pagastā,
Kocēnu novadā, zemi 54 ha platībā, izdošanu un mantisko zaudējumu Ls 300
apmērā atlīdzinājumu.
Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2012.gada 20.janvāra lēmumu
pieteikums pieņemts un ierosināta administratīvā lieta.
[2] No lietas materiāliem konstatējams, ka izskatot pieteicējas iesniegumupar atzinuma pieņemšanu īpašuma tiesību atjaunošanai uz bijušā īpašuma „Dikļu
mācītāja ferma”, Dikļu pagastā, Kocēnu novadā, zemi (kadastra Nr.
/kadastra
numurs/
, Nr.
/kadastra numurs/
, Nr.
/kadastra numurs/
, Nr.
/kadastra numurs/
un
Nr.
/kadastra numurs/
), Valsts zemes dienesta Vidzemes reģionālās nodaļa
(turpmāk arī Reģionālā nodaļa) 2011.gada 8.decembrī pieņēma lēmumu Nr.14
-
02/80980
-
1/1 (turpmāk arī Lēmums), ar kuru nolēma atteikt atzīt pieteicējai
zemes
īpašuma tiesības uz bijušā īpašuma „Dikļu mācītāja ferma”, Valmieras
apriņķa Dikļu pagastā, ar nosaukumu „Evaņģēliski luteriskā draudze”, Dikļu
pagastā, Kocēnu novadā, zemi 54 ha platībā.
2
[3] Nepiekrītot Lēmumam,
pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona
tiesā
,
lūdzot tiesu uzlikt par pienākumu Reģionālajai nodaļai izdot pieteicējai
labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru tiktu atzītas tās īpašumtiesības uz minēto
zemi, un atlīdzināt pieteicējai mantiskos zaudējumus Ls 300 apmērā. Savā
pieteikumā pieteicēja
norāda turpmāk minētos argumentus.
[3.1] 2011.gada 4.novembrī Reģionālā nodaļa pieņēma lēmumu Nr.14-
01/80980
-
1/1 (turpmāk arī Lēmums par termiņa pagarinājumu), ar kuru
pagarināja atzinuma par zemes „Evaņģēliski luteriskā draudze”, Dikļu pagastā,
Kocēnu no
vadā, īpašuma tiesību atzīšanu pieņemšanas termiņu pieteicējai līdz
2012.gada 17.februārim, ja līdz 2012.gada 1.februārim Reģionālajā nodaļā tiks
iesniegti dokumenti, kas apliecina, ka pieteicēja ir reliģiskās organizācijas
Dikļu
-
Augstrozes evaņģēliski lut
eriskā baznīca (uz 1940.gadu) īpašuma tiesību
pārmantotāja. Neskatoties uz minēto, jau 2011.gada 8.decembrī Reģionālā
nodaļa pieņēma Lēmumu par atteikumu atzīt pieteicējai zemes īpašuma tiesības
uz konkrētā īpašuma zemi 54 ha platībā.
Pieteicēja paļāvās,
ka ar Lēmumu par termiņa pagarinājumu viņai ir dots
laiks līdz 2012.gada 1.februārim iesniegt dokumentus, kas būtu par pamatu
labvēlīga lēmuma pieņemšanai, taču Reģionālā nodaļa, nesagaidot pašas
noteikto termiņu, pieņēma pieteicējai nelabvēlīgu Lēmumu.
[3.2] Pieteicēja uzskata, ka Reģionālā nodaļa nav ievērojusi
Administratīvā procesa likuma 14.
1
pantā noteikto vispārējo tiesību principu,
liedzot pieteicējai iesniegt pierādījumus lietā.
[3.3] Reģionālās nodaļas rīcībā ir Valmieras rajona tiesas 1994.gada14.jūnija spriedums lietā Nr.2
-
489/4, ar kuru pieteicējai atzītas īpašuma tiesības
uz māju „Palejas”, Dikļu pagastā, kura, savukārt, ietilpst nekustamā īpašuma
„Dikļu mācītāju ferma” sastāvā un atrodas uz zemes, uz kuru pieteicēja lūgusi
atjaunot īpašuma t
iesības. Minētajā spriedumā tiesa konstatējusi, ka uz
1940.gadu Dikļu
-
Augstrozes evaņģēliski luteriskajai draudzei piederējis
nekustamais īpašums Dikļu pagastā ar zemi 54 ha platībā. Vienlaicīgi konstatēts,
ka no bijušā īpašuma pašreiz dabā saglabājušās mā
cītāja dzīvojamā māja
„Sprīdīši” un mācības māja ar rentnieka dzīvokli „Palejas”. Spriedumā, kas nav
pārsūdzēts un ir stājies spēkā, tiesa konstatējusi un atzinusi, ka pieteicēja ir
bijušās Dikļu
-
Augstrozes evaņģēliski luteriskās draudzes īpašuma pārmantot
āja,
kas ir bijis par pamatu, lai pieteicējai atzītas īpašuma tiesības uz māju „Palejas”,
Dikļu pagastā.
[3.4] Iepazīstoties ar Reģionālās nodaļas rīcībā esošo kadastra lietu,pieteicēja secināja, ka jau 1992.gada 10.martā draudze vērsusies ar iesniegumu
D
ikļu pagasta zemes komisijā. Atkārtoti iesniegumi iesniegti 1992.gada 9.jūnijā,
18.decembrī un 1993.gada 14.jūnijā. Līdz ar to pieteicēja iesniegumu par
īpašuma tiesību atjaunošanu iesniegusi likuma „Par īpašuma atdošanu
reliģiskajām organizācijām” 7.pantā
noteiktā termiņā un kārtībā, t.i., Dikļu
pagasta padomē līdz 1994.gada 31.martam.
[3.5] Iepazīstoties ar Reģionālās nodaļas arhīva dokumentiem–
Valmieras
rajona Dikļu pagasta zemes komisijas slēdzieniem par zemes īpašumu
atjaunošanu, piešķiršanu īpašumā
par samaksu un kompensācijas piešķiršanu
laikā posmā no 1997.gada 3.janvāra līdz 19.decembrim, pieteicēja konstatēja, ka
3
Valmieras rajona Dikļu pagasta zemes komisija 1997.gada 11.martā lēmusi par
īpašuma tiesību atjaunošanu pieteicējai uz zemi 54 ha platī
bā. Valmieras rajona
Dikļu pagasta zemes komisijas 1997.gada 11.marta lēmums Nr.61 nav pilnīgi
noformēts, tāpēc Reģionālā nodaļa uzskata, ka šāds slēdziens nevar būt par
pamatu, lai atjaunotu pieteicējas īpašuma tiesības uz īpašuma „Dikļu mācītāja
ferma” z
emi 54 ha platībā.
Pieteicēja atzīmē, ka šajā slēdzienā iekļautas arī vairākas privātpersonas,
kurām arī tikušas atjaunotas īpašuma tiesības, kā arī piešķirta zeme īpašumā par
samaksu. Pieteicēja uzskata, ka, ja kādai no privātpersonām, kuras norādītas šaj
ā
slēdzienā, īpašuma tiesības būtu reģistrētas zemesgrāmatā uz šī slēdziena
pamata, tad Reģionālajai nodaļai nav tiesību apšaubīt slēdziena pamatotību.
[3.6] Atsaucoties uz Administratīvā procesa likuma 92.pantu, 93.pantaotro daļu un Valsts pārvaldes iest
āžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma
(turpmāk
–
Zaudējumu atlīdzināšanas likums) 7.panta trešo daļu, pieteicēja
uzskata, ka Valsts zemes dienestam (turpmāk arī Dienests) būtu pienākums
atlīdzināt pieteicējai mantiskos zaudējumus Ls 320 apmērā, kas
sastāv no
samaksātās valsts nodevas Ls 20 apmērā un Ls 300 par saņemto juridisko
palīdzību šajā lietā.
[4] 2012.gada 20.februārī Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesunamā saņemts Reģionālās nodaļas rakstveida paskaidrojumi
(lietas 60. un
61.lapa)
. Savos rakstveida paskaidrojumos tiesai Reģionālā nodaļa norāda, ka
pieteicējas pieteikumu neatzīst tālāk minēto apsvērumu dēļ.
[4.1] No Reģionālajā nodaļā saņemtajiem un Nekustamā īpašuma valstskadastra informācijas sistēmā (turpmāk
–
Informācijas sist
ēma) reģistrētajiem
dokumentiem konstatējams, ka Dikļu pagasta pašvaldība zemi ar kopēju platību
54 ha piešķīrusi lietošanā pieteicējai. Zemes vienību robežas nav uzmērītas un
Reģionālajā nodaļā nav saņemti zemes robežu plāni, kas ir neatņemama
sastāvdaļa
dokumentiem, iesniedzamiem īpašumtiesību reģistrēšanai
zemesgrāmatu nodaļā. Iepazīstoties ar Dienesta Valmieras rajona nodaļas arhīvā
1998.gadā nodotajiem Dikļu pagasta zemes komisijas dokumentiem par zemes
īpašumtiesību atjaunošanu, kompensācijas piešķirš
anu un zemes piešķiršanu
īpašumā par samaksu, nav atrasta nekustamā īpašuma lieta par īpašumtiesību
atjaunošanu pieteicējai, kurā būtu jābūt ievietotiem bijušā zemes īpašnieka vai
mantinieku iesniegumiem, pašvaldības lēmumiem par zemes piešķiršanu
lietošan
ā, mantošanas tiesības un radniecību pierādošiem dokumentiem,
iesniegtiem zemes komisijā līdz 1996.gada 1.jūnijam un pagasta zemes
komisijas atzinumam par īpašumtiesību atjaunošanu.
No zemes komisijas 1997.gada 11.marta slēdziena Nr.61 saprotams, ka
piete
icējai atjaunojamas īpašumtiesības uz 54 ha zemes, tajā pašā laikā slēdzienu
nav parakstījis zemes komisijas priekšsēdētājs un nav noformēta nekustamā
īpašuma lieta.
[4.2] No Reģionālās nodaļas arhīvā esošajiem dokumentiem konstatējams,ka vēlākā laikā, p
ēc zem
es komisijas darbības izbeigšanā
s, no Dikļu pagasta
padomes saņemti evaņģēliski luteriskās draudzes iesniegumi par zemes
piešķiršanu lietošanā, īpašumtiesību atjaunošanu, Latvijas Valsts vēstures arhīva
1992.gada 6.novembrī izdota izziņa Nr.2
-
41
-
2055
/2 par zemesgabala „Dikļu
4
mācītāju ferma” ar platību 54 ha piederību Dikļu
-
Augstrozes evaņģēliski
luteriskajai baznīcai. No dokumentiem nav konstatējams, vai tie saņemti Dikļu
pagasta zemes komisijā likumā noteiktajā termiņā (līdz 1996.gada 1.jūnijam).
Dok
umentiem pievienota Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorijas
1994.gada 2.februāra izziņa Nr.23, no kuras konstatējams, ka Dikļu
-
Augstrozes
draudzes vietā 1991.gadā izveidotas divas atsevišķas draudzes
–
Dikļu
evaņģēliski luteriskā draudze un
Augstrozes evaņģēliski luteriskā draudze. Citi
dokumenti Reģionālajā nodaļā nav saņemti, bet no esošajiem nav iespējams
konstatēt, vai pieteicēja ir Dikļu
-
Augstrozes evaņģēliski luteriskās baznīcas
zemes īpašuma tiesību pārmantotāja.
[4.3] No visiem saņemtajiem dokumentiem nav konstatējama īpašuma
tiesību pārmantojamība. Likuma „Par zemes privatizāciju lauku apvidos”
8.panta un likuma „Par īpašuma atdošanu reliģiskajām organizācijām 6.panta
pirmās, otrās un trešās daļas un 7.panta kārtībā pieteicēja nav i
esniegusi
mantošanas tiesības apliecinošus dokumentus, tāpēc Reģionālajai nodaļai nav
tiesiska pamata sagatavot pieteicējai labvēlīgu lēmumu par īpašumtiesību
atjaunošanu.
Lēmumā Reģionālā nodaļa pieteicējai sniegusi skaidrojumu, ka
mantošanas tiesības ko
nstatējamas vispārējās jurisdikcijas tiesā.
[4.4] Reģionālā nodaļa atsaucas uz Augstākās tiesas SenātaAdministratīvo lietu departamenta
(turpmāk
–
Senāts)
2007.gada 5.novembra
spriedumu lietā SKA
-
304/2007 un lūdz noraidīt pieteicējas lūgumu uzdot Valsts
zemes dienestam izmaksāt mantiskā zaudējuma atlīdzinājumu Ls 320 apmērā, jo
iestāde rīkojusies likumdošanā noteikto nomu ietvaros, neradot pieteicējai
tiesību vai interešu prettiesisku aizskārumu.
[5] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāve uzturēja pieteikumāietverto
prasījumu, pamatojoties uz tajā norādītajiem apstākļiem.
Reģionālās nodaļas pārstāve tiesas sēdē pieteikumu neatzina, pamatojoties
uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojum
os
norādītajiem apsvērumiem.
Motīvu daļa
[6] Tiesa, noklausoties procesa dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot
lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums
ir
noraidāms
.
[7] Izskatāmā lieta ierosināta par pienākuma uzlikšanu Reģionālajainodaļai izdot pieteicējai labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru tai a
tzītu zemes
īpašuma tiesības uz bijušā īpašuma „Dikļu mācītāja ferma”, Valmieras apriņķa
Dikļu pagastā, ar nosaukumu „Evaņģēliski luteriskā draudze”, Dikļu pagastā,
Kocēnu novadā, zemi 54 ha platībā, kā arī atlīdzinātu pieteicējai mantisko
zaudējumu Ls 300
apmērā.
Tādējādi tiesai konkrētajā gadījumā ir jāpārbauda to, vai pastāv
priekšnoteikumi pieteicējai labvēlīga administratīvā akta izdošanai, kā arī to, vai
Lēmums ir prettiesisks un pieteicējai ir atlīdzināms mantiskais zaudējums.
[8] Likuma „Par zemes privatizāciju lauku apvidos” 5.panta pirmā daļa
noteic, ka z
emes īpašuma tiesības atjaunojamas uz personiskā pieprasījuma
5
pamata bijušajiem zemes īpašniekiem, kuru īpašumā zeme Latvijas Republikā
bija 1940.gada 21.jūlijā, vai viņu mantiniekiem saskaņā ar La
tvijas Republikas
1937.gada
Civillikumu
.
Likuma
„Par īpašuma atdošanu reliģiskajām
organizācijām” 6.panta pirmā, otrā un trešā daļa noteic, ka t
iesības atgūt
nelikumīgi atsavinātos īpašuma ob
jektus atbilstoši saviem statūtiem (satversmei,
nolikumam) ir reliģiskajām organizācijām, kuras 1940.gadā bija reģistrētas
Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departamentā vai
Sabiedrisko lietu ministrijas Preses un biedrību depa
rtamentā, ja tās netika
pārtraukušas reliģisko darbību un ir atjaunojušas savu juridiskās personas
statusu
(pirmā daļa)
. Tādas pašas tiesības atgūt nelikumīgi atsavinātos īpašuma
objektus ir bijušo reliģisko organizāciju tiesību pārmantotājām, tas ir,
reli
ģiskajām organizācijām, kuras savu darbību pēc 1940.gada bija pārtraukušas,
bet tagad ir atjaunojušas savu juridiskās personas statusu
(otrā daļa)
.
Par
īpašuma tiesību pārmantotājām var atzīt atjaunotās reliģiskās organizācijas, kas
pieder pie tās pašas ko
nfesijas, pie kuras piederēja bijusī reliģiskā organizācija,
ja to statūtos (satversmē, nolikumā) formulētie mērķi, uzdevumi un
pamatmācība, kā arī tiesiskais statuss, nosaukums un darbības teritorija ir tādi
paši. Īpašuma tiesību pārmantojamību pēc attiec
īgā reliģiskā centra atzinuma
konstatē tiesa, bet, ja centra nav,
–
tiesa izprasa Latvijas Republikas Tieslietu
ministrijas Reliģijas lietu konsultatīvās padomes atzinumu
(trešā daļa)
. Savukārt
saskaņā ar likumā lietotajiem terminiem reliģiskās organizācijas ir reliģiskie
centri (kūrija, konsistorija, eparhija, savienība, padome), draudzes, misijas,
klosteri, reliģiskās mācību iestādes un reliģiskās apvienības.
No minētajām tiesību nor
mām ir secināms, ka t
iesības atgūt nelikumīgi
atsavinātos īpašuma objektus atbilstoši saviem statūtiem (satversmei,
nolikumam) ir gan reliģiskajām organizācijām, kuras pēc 1940.gada nebija
pārtraukušas reliģisko darbību un ir atjaunojušas savu juridiskās p
ersonas
statusu, gan bijušo reliģisko organizāciju tiesību pārmantotājām, proti,
reliģiskajām organizācijām, kuras savu darbību pēc 1940.gada bija pārtraukušas,
bet tagad ir atjaunojušas savu juridiskās personas statusu, kā arī
atjaunotajām
reliģiskajām
or
gani
zācijām
, kas pieder pie tās pašas konfesijas, pie kuras
piederēja bijusī reliģiskā organizācija. Īpašuma tiesību pārmantojamību pēc
attiecīgā reliģiskā centra (kūrija, konsistorija, eparhija, savienība, padome)
atzinuma konstatē tiesa.
[9] Likuma „Parīpašuma atdošanu reliģiskajām organizācijām” 7.pants
noteic, ka pamats jautājuma izskatīšanai par reliģisko organizāciju īpašuma
objektu atdošanu ir īpašnieka vai viņa īpašuma tiesību pārmantotāja pieteikums,
kas jāiesniedz līdz 1994.gada 31.martam pilsēt
as domei vai pagasta padomei pēc
īpašuma objekta atrašanās vietas
(pirmā daļa)
. Reliģisko organizāciju īpašuma
tiesības (vai to pārmantojamības fakts) ir jāpierāda ar dokumentiem, bet, ja
dokumenti nav saglabājušies,
–
ar tiesas spriedumu
(otrā daļa)
.
No i
zskatāmās lietas materiāliem ir konstatējams, ka pieteicēja 1992.gada
18.decembrī vērsās ar iesniegumu Valmieras rajona Dikļu pagasta padomē, kurā
lūdza atjaunot īpašuma tiesības uz Mācītāju mājas, Dikļu pagastā, zemi 53,74 ha
platībā
(lietas 63.lapa)
. Tāt
ad izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka pieteicēja
līdz tiesību normā minētajam termiņam bija iesniegusi pašvaldībā pieteikumu
6
par īpašuma objekta atdošanu. Lietā nav strīda par to, ka pieteicēja īpašuma
tiesības uz
nelikumīgi atsavināto īpašuma objekt
u
vēlas atjaunot
kā bijušās
reliģiskās organizācijas
–
Dikļu
-
Augstrozes evaņģēliski luteriskās baznīcas
–
tiesību pārmantotāja. Lietā nav strīda arī par to, ka
Latvijas evanģēliski
luteriskās baznīcas konsistorija 1994.gada 2.februārī ar izziņu Nr.23
(liet
as
67.lapa)
un Latvijas evanģēliski luteriskā baznīca ar 2012.gada 11.janvāra
atzinumu Nr.VV/1
-
I ir atzinušas, ka pieteicēja ir līdz 1940.gadam darbojošās
Dikļu
-
Augstrozes evanģēliski luteriskās draudzes (citos dokumentos
–
Dikļu
-
Augstrozes evanģēliski lut
eriskās baznīcas) tiesību pārmantotāja, tai skaitā uz
zemes gabalu „Dikļu mācītāja ferma, kas līdz 1940.gada 21.jūlijam atradās
Valmieras apriņķa, Dikļu pagastā, 54 ha platībā
(lietas 45.lapa)
.
Lietā strīds ir par to, vai Reģionālā nodaļa pamatoti atteica
pieteicējai
atjaunot īpašuma tiesības, jo īpašuma tiesību pārmantojamību uz bijušā īpašuma
„Dikļu mācītāja ferma”, Valmieras apriņķa Dikļu pagastā, ar nosaukumu
„Evaņģēliski luteriskā draudze”, Dikļu pagastā, Kocēnu novadā, zemi 54 ha
platībā nav konstatēj
usi tiesa.
[10] No likuma „Par īpašuma atdošanu reliģiskajām organizācijām”6.panta trešajā daļā un 7.panta otrajā daļā noteiktajām tiesību normām to
kopsakarā ir secināms, ka likumdevējs noteicis atšķirīgu reliģisko organizāciju
īpašuma tiesību pierādīšan
as kārtību atkarībā no tā, vai
reliģiskā organizācija
nebija pārtraukusi reliģisko darbību un ir atjaunojusi savu juridiskās personas
statusu, vai arī reliģiskā organizācija ir īpašuma ti
esību pārmantotāja. Tā pirmajā
gadījumā
r
eliģisko organizāciju īpašum
a tiesības ir jāpierāda ar dokumentiem,
bet, ja dokumenti nav saglabājušies,
–
ar tiesas spriedumu. Savukārt otrajā
gadījumā
reliģiskās organizācijas
tiesību pārmantojamību pēc attiecīgā reliģiskā
centra atzinuma
konstatē tiesa
, bet, ja centra nav,
–
tiesa
izprasa
Latvijas
Republikas Tieslietu ministrijas Reliģijas lietu konsultatīvās padomes atzinumu.
Tādējādi, lai Reģionālā nodaļa, atbilstoši likuma „Par zemes reformas
pabeigšanu lauku apvidos” 2.panta sestajai daļai, varētu pieņemt lēmumu par
zemes īpašu
ma tiesību atjaunošanu, reliģiskajai organizācijai, kas
nebija
pārtraukusi reliģisko darbību un ir atjaunojusi savu juridiskās personas statusu,
bija jāiesniedz pierādījumi savām īpašumu tiesībām, bet tikai tad, ja to nav
jāiesniedz tiesas spriedums. Savuk
ārt, ja reliģiskā organizācija ir īpašuma ti
esību
pārmantotāja, tad minēto lēmumu Reģionālā nodaļa var pieņemt tikai uz tiesas
sprieduma, kurā konstatēta attiecīgā pārmantojamība, pamata.
[11] No izskatāmās lietas materiāliem ir konstatējams, ka: 1) 2011.gada
17.oktobrī Reģionālajā nodaļā saņemts pieteicējas iesniegums par īpašuma
tiesībām uz zemi „Evaņģēliski luteriskā draudze”, Dikļu pagastā, Kocēnu
novadā; 2) 2011.gada 4.novembrī Reģionālā nodaļa pieņēma lēmumu par
pieteicējas iesnieguma izskatīšanas ter
miņa pagarināšanu līdz 2012.gada
17.februārim, lai pieteicēja līdz 2012.gada 1.februārim varētu iesniegt
dokumentus, kas apliecinātu īpašuma tiesību pārmantojamību
(lietas 11.lapa)
; 3)
2011.gada 15.novembrī pieteicēja Reģionālajā nodaļā iesniegusi Latvijas
valsts
vēstures arhīva 1992.gada 4.novembra izziņu Nr.2
-
41
-
2055/4, kurā minēts, ka
arhīva fonda „Valsts statistikas pārvalde” dokumentiem Valmieras apriņķa
Dikļu pagasta īpašuma „Dikļu mācītāja māja” īpašnieks uz 1939.gadu bija Dikļu
7
ev. lut. draudze
(lie
tas 20.lapa)
; 4) ņemot vērā to, ka pieteicēja nebija iesniegusi
tiesas spriedumu, kas apliecinātu faktu, ka tā ir Dikļu
-
Augstrozes evaņģēliski
luteriskās baznīcas tiesību pārmantotāja, Reģionālā nodaļa 2011.gada
8.decembrī pieņēma lēmumu atteikt atzīt piet
eicējai zemes īpašuma tiesības uz
zemi „Evaņģēliski luteriskā draudze”, Dikļu pagastā, Kocēnu novadā
(lietas 12.
–
14.lapa)
.
Tātad pieteicēja ne Reģionālajā iestādē, ne arī tiesā nav iesniegusi
vispārējās jurisdikcijas tiesas spriedumu, kurā būtu konstatēt
s juridisks fakts
–
pieteicēja ir
reliģiskās organizācijas
Dikļu
-
Augstrozes evaņģēliski luteriskās
baznīcas
īpašuma ti
esību pārmantotāja.
Tas, ka šis fakts jākonstatē nevis
administratīvajai tiesai, bet vispārējās jurisdikcijas tiesai, izriet no tiesiskajā
m
attiecībām,
kuras nepieciešams konstatēt, un
kas
konkrētajā gadījumā
ir
privāttiesiskas, nevis publiski tiesiskas
(sal. sk. Senāta 2009.gada 26.jūnija
sprieduma SKA
-
263/2009 16.punktu)
.
Līdz ar to Reģionālā nodaļa pamatoti
un
atbilstoši likuma „Par īpašu
ma atdošanu reliģiskajām organizācijām” 6.panta
trešajā daļā noteiktajam
pieņēma lēmumu atteikt atzīt pieteicējai zemes īpašuma
tiesības uz zemi „Evaņģēliski luteriskā draudze
”, Dikļu pagastā, Kocēnu novadā.
Tas, ka iestāde Lēmumu pieņēmusi 2011.gada 8.de
cembrī, nevis pēc
2012.gada 1.februāra, nav atzīstams par procesuālu pārkāpumu, jo
administratīvā akta izdošanas termiņa pagarinājums ir iestādes kompetences
jautājums, līdz ar to gadījumā, kad
Reģionālā nodaļa
secināja
, ka pieteicēja
neiesniegs nepiecieša
mos pierādījums
–
tiesas spriedumu, tā pamatoti un tiesību
normām atbilstoši pieņēma Lēmumu. Pie tam Lēmuma pieņemšana 2011.gada
8.decembrī nekādā viedā neietekmēja lietas rezultātu. Vienlaicīgi tiesa norāda,
ka gadījumā, ja persona ir vērsusies iestādē ar
lūgumu par labvēlīga
administratīvā akta izdošanu (jaunu personai vēl nepiemītošu tiesību noteikšanu)
un iestāde atteikusies izdot labvēlīgu administratīvo aktu, ar šo atteikumu
tiesiskās attiecības nav aktīvi ietekmētas (proti, personai jau piemītošās ti
esības
un pienākumi nav mainīti). Līdz ar to pieteicēja jebkurā laikā vēlreiz var vērsties
ar iesniegumu Reģionālajā nodaļā, atkārtoti izsakot lūgumu izdot labvēlīgu
administratīvo aktu.
Attiecībā par pieteicējas norādi uz 1994.gada 14.jūnija Valmieras raj
ona
tiesas spriedumu, kura konstatējošajā daļā minēts, ka Dikļu draudze ir bijušās
draudzes īpašuma pārmantotāja, tiesa norāda sekojošo.
Civilprocesa likuma 288.panta trešā daļa noteic, ka tiesa konstatē arī citus
faktus, kuriem ir juridiska nozīme, ja spē
kā esošie normatīvie akti neparedz
citādu kārtību to konstatēšanai. Minētā likuma 291.panta pirmā daļa noteic, ka
pieteikumā norāda, kādam nolūkam pieteicējam nepieciešams konstatēt attiecīgo
faktu. Savukārt Civilprocesa likuma 292.panta pirmā daļa noteic,
ka, apmierinot
pieteikumu, tiesa spriedumā norāda, kāds fakts un kādam nolūkam ir konstatēts.
Tātad jautājumu par juridiskā fakta konstatēšanu tiesai civilprocesuālajā
kārtībā ir jāizskata pēc attiecīgā pieteikuma saņemšanas un, apmierinot
pieteikumu, spr
ieduma rezolutīvajā daļā jānorāda, kāds fakts un kādam nolūkam
ir konstatēts. Savukārt pieteicējas minētais spriedums taisīts pēc tās pieteikuma
par darījuma atzīšanu par spēkā neesošu un pieteicējas īpašumu tiesību atzīšanu
uz māju „Palejas”, Dikļu pagast
ā, Valmieras rajonā
(lietas 37.
–
39.lapa)
. Līdz
8
ar to šajā sprieduma konstatējošajā daļā minētais nav atzīstams par juridiskā
fakta
–
pieteicēja ir
reliģiskās organizācijas
Dikļu
-
Augstrozes evaņģēliski
luteriskās baznīcas
īpašuma ti
esību pārmantotāja
–
ko
nstatāciju.
[12] Ņemot vērā visu iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka Reģionālās nodaļaslēmums ir pamato
ts un tiesību normām atbilstošs
. Vienlaicīgi arī atzīstams, ka
izskatāmajā lietā nepastāv priekšnoteikumi pieteicējai labvēlīga administratīvā
akta, ar ku
ru atzītu zemes īpašuma tiesības Dikļu evaņģēliski luteriskajai
draudzei uz bijušā īpašuma „Dikļu mācītāja ferma”, Valmieras apriņķa Dikļu
pagastā, ar nosaukumu „Evaņģēliski luteriskā draudze”, Dikļu pagastā, Kocēnu
novadā, zemi 54 ha platībā, izdošanai. L
īdz ar to šajā daļā pieteikums ir
noraidāms.
[13]Administratīvā procesa likuma
92.pants noteic, ka ikviens ir tiesīgs
prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko
kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar admini
stratīvo aktu vai
iestādes faktisko rīcību. Savukārt
Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu
atlīdzināšanas likuma
1.pants noteic, ka likuma mērķis ir nodrošināt
privātpersonai Satversmē un Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības uz
atbilstīgu
atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī
morālo kaitējumu (turpmāk
–
zaudējumu atlīdzinājums), kas nodarīts ar valsts
pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko
rīcību. Šā likuma 4.panta pirmā d
aļa noteic, ka iestāde zaudējumus var nodarīt ar
darbību izdodot prettiesisku administratīvo aktu vai veicot prettiesisku faktisko
rīcību, vai arī ar bezdarbību, ja iestādei bija pienākums rīkoties, bet tā
prettiesiski nav rīkojusies. Savukārt, šā likuma
5
.pants noteic, ka tiesības uz
zaudējuma atlīdzinājumu ir cietušajam, proti, privātpersonai, kas ir prettiesiska
administratīvā akta adresāts vai trešā persona Administratīvā procesa likuma
izpratnē, kā arī privātpersonai, pret kuru ir tieši vērsta vai kuru
tieši skar iestādes
prettiesiska faktiskā rīcība.
No minētajām tiesību normām secināms, ka persona var prasīt zaudējumu
atlīdzinājumu, ja zaudējumi nodarīti ar administratīvo aktu vai faktisko rīcību,
kas atzīta par prettiesisku.
Ņemot vērā to, ka tiesa R
eģionālās nodaļas Lēmumu atzina par pamatotu
un tiesību normām atbilstošu, izskatāmajā lietā nepastāv
priekšnosacījums
(
prettiesiskums)
atlīdzināt pieteicējai mantiskos zaudējumus.
Līdz ar to
pieteicējas pieteikums noraidāms arī šajā daļā.
[14] Atbilstošiadministratīvo tiesu judikatūrai, kas veidojusies, ievērojot
arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, tiesai ir pienākums argumentēt
spriedumus, bet tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru
argumentu. Tiesnešiem ir jāuzklausa argumenti,
bet viņiem nav pienākums
detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru
paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par
nozīmīgiem no tiesību viedokļa. Tikai tad, ja tiesa nav analizējusi kādu būtisku
vai i
zšķirošu argumentu, ir konstatējams pārkāpums. Tas, cik daudz spriedums ir
jāargumentē, atkarīgs no lietas apstākļiem
(sk. Senāta 2006.gada 12.septembra
sprieduma lietā SKA
-
280/2006 8.punktu)
.
9
Ievērojot minēto, tiesa atsevišķi izvērtēja tikai tos argumentu
s, kuri tiesas
ieskatā ir nozīmīgi no tiesību viedokļa un kas var ietekmēt tiesas spriedumu pēc
būtības.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.
–
251.pantu, 289.
–
291.pantu, Administratīvā rajona tiesa
nosprieda
noraidīt
Di
kļu evaņģēlisk
i luteriskās draudzes pieteikumu
par labvēlīga
administratīvā akta, ar kuru atzītu zemes īpašuma tiesības Dikļu evaņģēliski
luteriskajai draudzei uz bijušā īpašuma „Dikļu mācītāja ferma”, Valmieras
apriņķa Dikļu pagastā, ar nosaukumu „Evaņģēl
iski luteriskā draudze”, Dikļu
pagastā, Kocēnu novadā, zemi 54 ha platībā, izdošanu un mantisko zaudējumu
Ls 300 apmērā atlīdzinājumu.
Tiesas spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit
dienu laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot
apelācijas sūdzību
Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā.
Spriedums sastādīts 2012.gada
11.jūlijā
.
Tiesnesis
(paraksts)
G.Ploriņš
NORAKSTS PAREIZS
Administratīvās rajona tiesas
tiesnesis____________
____G.Ploriņš
Valmierā, 2012.gada
11.jūlijā