Print Friendly

Il provvedimento è disponibile nelle seguenti lingue:

NORAKSTS

Lieta Nr.A420341012

A03410

12/43

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Valmierā

2012.gada 11.jūlijā

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis G.Ploriņš,

piedaloties pieteicējas Dikļu evaņģēliski luteriskās draudzes pār

stāvei zvērinātai

advokātei Inesei Ķikutei,

atbildētāja Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts zemes dienesta

Vidzemes reģionālās nodaļas pārstāvei

A.B.

,

atklātā tiesas sēdē 2012.gada 20.jūnijā izskatīja administratīvo lietu, kas

iero

sināta pēc Dikļu evaņģēliski luteriskās draudzes pieteikuma par labvēlīga

administratīvā akta, ar kuru atzītu zemes īpašuma tiesības Dikļu evaņģēliski

luteriskajai draudzei uz bijušā īpašuma „Dikļu mācītāja ferma”, Valmieras

apriņķa Dikļu pagastā, ar nosau

kumu „Evaņģēliski luteriskā draudze”, Dikļu

pagastā, Kocēnu novadā, zemi 54 ha platībā, izdošanu un mantisko zaudējumu

Ls 300 apmērā atlīdzinājumu.

Aprakstošā daļa

[1] Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā 2012.gada

13.janvārī saņemts Dikļu

evaņģēliski luteriskās draudzes (turpmāk arī pieteicēja)

pieteikums par labvēlīga administratīvā akta, ar kuru pieteicējai atzītu zemes

īpašuma tiesības uz bijušā īpašuma „Dikļu mācītāja ferma”, Valmieras apriņķa

Dikļu pagastā, ar nosaukumu „Evaņģēliski l

uteriskā draudze”, Dikļu pagastā,

Kocēnu novadā, zemi 54 ha platībā, izdošanu un mantisko zaudējumu Ls 300

apmērā atlīdzinājumu.

Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2012.gada 20.janvāra lēmumu

pieteikums pieņemts un ierosināta administratīvā lieta.

[2] No lietas materiāliem konstatējams, ka izskatot pieteicējas iesniegumu

par atzinuma pieņemšanu īpašuma tiesību atjaunošanai uz bijušā īpašuma „Dikļu

mācītāja ferma”, Dikļu pagastā, Kocēnu novadā, zemi (kadastra Nr.

/kadastra

numurs/

, Nr.

/kadastra numurs/

, Nr.

/kadastra numurs/

, Nr.

/kadastra numurs/

un

Nr.

/kadastra numurs/

), Valsts zemes dienesta Vidzemes reģionālās nodaļa

(turpmāk arī Reģionālā nodaļa) 2011.gada 8.decembrī pieņēma lēmumu Nr.14

-

02/80980

-

1/1 (turpmāk arī Lēmums), ar kuru nolēma atteikt atzīt pieteicējai

zemes

īpašuma tiesības uz bijušā īpašuma „Dikļu mācītāja ferma”, Valmieras

apriņķa Dikļu pagastā, ar nosaukumu „Evaņģēliski luteriskā draudze”, Dikļu

pagastā, Kocēnu novadā, zemi 54 ha platībā.

2

[3] Nepiekrītot Lēmumam

,

pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona

tiesā

,

lūdzot tiesu uzlikt par pienākumu Reģionālajai nodaļai izdot pieteicējai

labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru tiktu atzītas tās īpašumtiesības uz minēto

zemi, un atlīdzināt pieteicējai mantiskos zaudējumus Ls 300 apmērā. Savā

pieteikumā pieteicēja

norāda turpmāk minētos argumentus.

[3.1] 2011.gada 4.novembrī Reģionālā nodaļa pieņēma lēmumu Nr.14

-

01/80980

-

1/1 (turpmāk arī Lēmums par termiņa pagarinājumu), ar kuru

pagarināja atzinuma par zemes „Evaņģēliski luteriskā draudze”, Dikļu pagastā,

Kocēnu no

vadā, īpašuma tiesību atzīšanu pieņemšanas termiņu pieteicējai līdz

2012.gada 17.februārim, ja līdz 2012.gada 1.februārim Reģionālajā nodaļā tiks

iesniegti dokumenti, kas apliecina, ka pieteicēja ir reliģiskās organizācijas

Dikļu

-

Augstrozes evaņģēliski lut

eriskā baznīca (uz 1940.gadu) īpašuma tiesību

pārmantotāja. Neskatoties uz minēto, jau 2011.gada 8.decembrī Reģionālā

nodaļa pieņēma Lēmumu par atteikumu atzīt pieteicējai zemes īpašuma tiesības

uz konkrētā īpašuma zemi 54 ha platībā.

Pieteicēja paļāvās,

ka ar Lēmumu par termiņa pagarinājumu viņai ir dots

laiks līdz 2012.gada 1.februārim iesniegt dokumentus, kas būtu par pamatu

labvēlīga lēmuma pieņemšanai, taču Reģionālā nodaļa, nesagaidot pašas

noteikto termiņu, pieņēma pieteicējai nelabvēlīgu Lēmumu.

[

3.2] Pieteicēja uzskata, ka Reģionālā nodaļa nav ievērojusi

Administratīvā procesa likuma 14.

1

pantā noteikto vispārējo tiesību principu,

liedzot pieteicējai iesniegt pierādījumus lietā.

[3.3] Reģionālās nodaļas rīcībā ir Valmieras rajona tiesas 1994.gada

14.jūnija spriedums lietā Nr.2

-

489/4, ar kuru pieteicējai atzītas īpašuma tiesības

uz māju „Palejas”, Dikļu pagastā, kura, savukārt, ietilpst nekustamā īpašuma

„Dikļu mācītāju ferma” sastāvā un atrodas uz zemes, uz kuru pieteicēja lūgusi

atjaunot īpašuma t

iesības. Minētajā spriedumā tiesa konstatējusi, ka uz

1940.gadu Dikļu

-

Augstrozes evaņģēliski luteriskajai draudzei piederējis

nekustamais īpašums Dikļu pagastā ar zemi 54 ha platībā. Vienlaicīgi konstatēts,

ka no bijušā īpašuma pašreiz dabā saglabājušās mā

cītāja dzīvojamā māja

„Sprīdīši” un mācības māja ar rentnieka dzīvokli „Palejas”. Spriedumā, kas nav

pārsūdzēts un ir stājies spēkā, tiesa konstatējusi un atzinusi, ka pieteicēja ir

bijušās Dikļu

-

Augstrozes evaņģēliski luteriskās draudzes īpašuma pārmantot

āja,

kas ir bijis par pamatu, lai pieteicējai atzītas īpašuma tiesības uz māju „Palejas”,

Dikļu pagastā.

[3.4] Iepazīstoties ar Reģionālās nodaļas rīcībā esošo kadastra lietu,

pieteicēja secināja, ka jau 1992.gada 10.martā draudze vērsusies ar iesniegumu

D

ikļu pagasta zemes komisijā. Atkārtoti iesniegumi iesniegti 1992.gada 9.jūnijā,

18.decembrī un 1993.gada 14.jūnijā. Līdz ar to pieteicēja iesniegumu par

īpašuma tiesību atjaunošanu iesniegusi likuma „Par īpašuma atdošanu

reliģiskajām organizācijām” 7.pantā

noteiktā termiņā un kārtībā, t.i., Dikļu

pagasta padomē līdz 1994.gada 31.martam.

[3.5] Iepazīstoties ar Reģionālās nodaļas arhīva dokumentiem

Valmieras

rajona Dikļu pagasta zemes komisijas slēdzieniem par zemes īpašumu

atjaunošanu, piešķiršanu īpašumā

par samaksu un kompensācijas piešķiršanu

laikā posmā no 1997.gada 3.janvāra līdz 19.decembrim, pieteicēja konstatēja, ka

3

Valmieras rajona Dikļu pagasta zemes komisija 1997.gada 11.martā lēmusi par

īpašuma tiesību atjaunošanu pieteicējai uz zemi 54 ha platī

bā. Valmieras rajona

Dikļu pagasta zemes komisijas 1997.gada 11.marta lēmums Nr.61 nav pilnīgi

noformēts, tāpēc Reģionālā nodaļa uzskata, ka šāds slēdziens nevar būt par

pamatu, lai atjaunotu pieteicējas īpašuma tiesības uz īpašuma „Dikļu mācītāja

ferma” z

emi 54 ha platībā.

Pieteicēja atzīmē, ka šajā slēdzienā iekļautas arī vairākas privātpersonas,

kurām arī tikušas atjaunotas īpašuma tiesības, kā arī piešķirta zeme īpašumā par

samaksu. Pieteicēja uzskata, ka, ja kādai no privātpersonām, kuras norādītas šaj

ā

slēdzienā, īpašuma tiesības būtu reģistrētas zemesgrāmatā uz šī slēdziena

pamata, tad Reģionālajai nodaļai nav tiesību apšaubīt slēdziena pamatotību.

[3.6] Atsaucoties uz Administratīvā procesa likuma 92.pantu, 93.panta

otro daļu un Valsts pārvaldes iest

āžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma

(turpmāk

Zaudējumu atlīdzināšanas likums) 7.panta trešo daļu, pieteicēja

uzskata, ka Valsts zemes dienestam (turpmāk arī Dienests) būtu pienākums

atlīdzināt pieteicējai mantiskos zaudējumus Ls 320 apmērā, kas

sastāv no

samaksātās valsts nodevas Ls 20 apmērā un Ls 300 par saņemto juridisko

palīdzību šajā lietā.

[4] 2012.gada 20.februārī Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu

namā saņemts Reģionālās nodaļas rakstveida paskaidrojumi

(lietas 60. un

61.lapa)

. Savos rakstveida paskaidrojumos tiesai Reģionālā nodaļa norāda, ka

pieteicējas pieteikumu neatzīst tālāk minēto apsvērumu dēļ.

[4.1] No Reģionālajā nodaļā saņemtajiem un Nekustamā īpašuma valsts

kadastra informācijas sistēmā (turpmāk

Informācijas sist

ēma) reģistrētajiem

dokumentiem konstatējams, ka Dikļu pagasta pašvaldība zemi ar kopēju platību

54 ha piešķīrusi lietošanā pieteicējai. Zemes vienību robežas nav uzmērītas un

Reģionālajā nodaļā nav saņemti zemes robežu plāni, kas ir neatņemama

sastāvdaļa

dokumentiem, iesniedzamiem īpašumtiesību reģistrēšanai

zemesgrāmatu nodaļā. Iepazīstoties ar Dienesta Valmieras rajona nodaļas arhīvā

1998.gadā nodotajiem Dikļu pagasta zemes komisijas dokumentiem par zemes

īpašumtiesību atjaunošanu, kompensācijas piešķirš

anu un zemes piešķiršanu

īpašumā par samaksu, nav atrasta nekustamā īpašuma lieta par īpašumtiesību

atjaunošanu pieteicējai, kurā būtu jābūt ievietotiem bijušā zemes īpašnieka vai

mantinieku iesniegumiem, pašvaldības lēmumiem par zemes piešķiršanu

lietošan

ā, mantošanas tiesības un radniecību pierādošiem dokumentiem,

iesniegtiem zemes komisijā līdz 1996.gada 1.jūnijam un pagasta zemes

komisijas atzinumam par īpašumtiesību atjaunošanu.

No zemes komisijas 1997.gada 11.marta slēdziena Nr.61 saprotams, ka

piete

icējai atjaunojamas īpašumtiesības uz 54 ha zemes, tajā pašā laikā slēdzienu

nav parakstījis zemes komisijas priekšsēdētājs un nav noformēta nekustamā

īpašuma lieta.

[4.2] No Reģionālās nodaļas arhīvā esošajiem dokumentiem konstatējams,

ka vēlākā laikā, p

ēc zem

es komisijas darbības izbeigšanā

s, no Dikļu pagasta

padomes saņemti evaņģēliski luteriskās draudzes iesniegumi par zemes

piešķiršanu lietošanā, īpašumtiesību atjaunošanu, Latvijas Valsts vēstures arhīva

1992.gada 6.novembrī izdota izziņa Nr.2

-

41

-

2055

/2 par zemesgabala „Dikļu

4

mācītāju ferma” ar platību 54 ha piederību Dikļu

-

Augstrozes evaņģēliski

luteriskajai baznīcai. No dokumentiem nav konstatējams, vai tie saņemti Dikļu

pagasta zemes komisijā likumā noteiktajā termiņā (līdz 1996.gada 1.jūnijam).

Dok

umentiem pievienota Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorijas

1994.gada 2.februāra izziņa Nr.23, no kuras konstatējams, ka Dikļu

-

Augstrozes

draudzes vietā 1991.gadā izveidotas divas atsevišķas draudzes

Dikļu

evaņģēliski luteriskā draudze un

Augstrozes evaņģēliski luteriskā draudze. Citi

dokumenti Reģionālajā nodaļā nav saņemti, bet no esošajiem nav iespējams

konstatēt, vai pieteicēja ir Dikļu

-

Augstrozes evaņģēliski luteriskās baznīcas

zemes īpašuma tiesību pārmantotāja.

[4.3] No visiem saņe

mtajiem dokumentiem nav konstatējama īpašuma

tiesību pārmantojamība. Likuma „Par zemes privatizāciju lauku apvidos”

8.panta un likuma „Par īpašuma atdošanu reliģiskajām organizācijām 6.panta

pirmās, otrās un trešās daļas un 7.panta kārtībā pieteicēja nav i

esniegusi

mantošanas tiesības apliecinošus dokumentus, tāpēc Reģionālajai nodaļai nav

tiesiska pamata sagatavot pieteicējai labvēlīgu lēmumu par īpašumtiesību

atjaunošanu.

Lēmumā Reģionālā nodaļa pieteicējai sniegusi skaidrojumu, ka

mantošanas tiesības ko

nstatējamas vispārējās jurisdikcijas tiesā.

[4.4] Reģionālā nodaļa atsaucas uz Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamenta

(turpmāk

Senāts)

2007.gada 5.novembra

spriedumu lietā SKA

-

304/2007 un lūdz noraidīt pieteicējas lūgumu uzdot Valsts

zemes dienestam izmaksāt mantiskā zaudējuma atlīdzinājumu Ls 320 apmērā, jo

iestāde rīkojusies likumdošanā noteikto nomu ietvaros, neradot pieteicējai

tiesību vai interešu prettiesisku aizskārumu.

[5] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāve uzturēja pieteikumā

ietverto

prasījumu, pamatojoties uz tajā norādītajiem apstākļiem.

Reģionālās nodaļas pārstāve tiesas sēdē pieteikumu neatzina, pamatojoties

uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojum

os

norādītajiem apsvērumiem.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, noklausoties procesa dal

ībnieku paskaidrojumus, izvērtējot

lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums

ir

noraidāms

.

[7] Izskatāmā lieta ierosināta par pienākuma uzlikšanu Reģionālajai

nodaļai izdot pieteicējai labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru tai a

tzītu zemes

īpašuma tiesības uz bijušā īpašuma „Dikļu mācītāja ferma”, Valmieras apriņķa

Dikļu pagastā, ar nosaukumu „Evaņģēliski luteriskā draudze”, Dikļu pagastā,

Kocēnu novadā, zemi 54 ha platībā, kā arī atlīdzinātu pieteicējai mantisko

zaudējumu Ls 300

apmērā.

Tādējādi tiesai konkrētajā gadījumā ir jāpārbauda to, vai pastāv

priekšnoteikumi pieteicējai labvēlīga administratīvā akta izdošanai, kā arī to, vai

Lēmums ir prettiesisks un pieteicējai ir atlīdzināms mantiskais zaudējums.

[8] Likuma „Par zemes p

rivatizāciju lauku apvidos” 5.panta pirmā daļa

noteic, ka z

emes īpašuma tiesības atjaunojamas uz personiskā pieprasījuma

5

pamata bijušajiem zemes īpašniekiem, kuru īpašumā zeme Latvijas Republikā

bija 1940.gada 21.jūlijā, vai viņu mantiniekiem saskaņā ar La

tvijas Republikas

1937.gada

Civillikumu

.

Likuma

„Par īpašuma atdošanu reliģiskajām

organizācijām” 6.panta pirmā, otrā un trešā daļa noteic, ka t

iesības atgūt

nelikumīgi atsavinātos īpašuma ob

jektus atbilstoši saviem statūtiem (satversmei,

nolikumam) ir reliģiskajām organizācijām, kuras 1940.gadā bija reģistrētas

Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departamentā vai

Sabiedrisko lietu ministrijas Preses un biedrību depa

rtamentā, ja tās netika

pārtraukušas reliģisko darbību un ir atjaunojušas savu juridiskās personas

statusu

(pirmā daļa)

. Tādas pašas tiesības atgūt nelikumīgi atsavinātos īpašuma

objektus ir bijušo reliģisko organizāciju tiesību pārmantotājām, tas ir,

reli

ģiskajām organizācijām, kuras savu darbību pēc 1940.gada bija pārtraukušas,

bet tagad ir atjaunojušas savu juridiskās personas statusu

(otrā daļa)

.

Par

īpašuma tiesību pārmantotājām var atzīt atjaunotās reliģiskās organizācijas, kas

pieder pie tās pašas ko

nfesijas, pie kuras piederēja bijusī reliģiskā organizācija,

ja to statūtos (satversmē, nolikumā) formulētie mērķi, uzdevumi un

pamatmācība, kā arī tiesiskais statuss, nosaukums un darbības teritorija ir tādi

paši. Īpašuma tiesību pārmantojamību pēc attiec

īgā reliģiskā centra atzinuma

konstatē tiesa, bet, ja centra nav,

tiesa izprasa Latvijas Republikas Tieslietu

ministrijas Reliģijas lietu konsultatīvās padomes atzinumu

(trešā daļa)

. Savukārt

saskaņā ar likumā lietotajiem terminiem reliģiskās organizācijas ir reliģiskie

centri (kūrija, konsistorija, eparhija, savienība, padome), draudzes, misijas,

klosteri, reliģiskās mācību iestādes un reliģiskās apvienības.

No minētajām tiesību nor

mām ir secināms, ka t

iesības atgūt nelikumīgi

atsavinātos īpašuma objektus atbilstoši saviem statūtiem (satversmei,

nolikumam) ir gan reliģiskajām organizācijām, kuras pēc 1940.gada nebija

pārtraukušas reliģisko darbību un ir atjaunojušas savu juridiskās p

ersonas

statusu, gan bijušo reliģisko organizāciju tiesību pārmantotājām, proti,

reliģiskajām organizācijām, kuras savu darbību pēc 1940.gada bija pārtraukušas,

bet tagad ir atjaunojušas savu juridiskās personas statusu, kā arī

atjaunotajām

reliģiskajām

or

gani

zācijām

, kas pieder pie tās pašas konfesijas, pie kuras

piederēja bijusī reliģiskā organizācija. Īpašuma tiesību pārmantojamību pēc

attiecīgā reliģiskā centra (kūrija, konsistorija, eparhija, savienība, padome)

atzinuma konstatē tiesa.

[9] Likuma „Par

īpašuma atdošanu reliģiskajām organizācijām” 7.pants

noteic, ka pamats jautājuma izskatīšanai par reliģisko organizāciju īpašuma

objektu atdošanu ir īpašnieka vai viņa īpašuma tiesību pārmantotāja pieteikums,

kas jāiesniedz līdz 1994.gada 31.martam pilsēt

as domei vai pagasta padomei pēc

īpašuma objekta atrašanās vietas

(pirmā daļa)

. Reliģisko organizāciju īpašuma

tiesības (vai to pārmantojamības fakts) ir jāpierāda ar dokumentiem, bet, ja

dokumenti nav saglabājušies,

ar tiesas spriedumu

(otrā daļa)

.

No i

zskatāmās lietas materiāliem ir konstatējams, ka pieteicēja 1992.gada

18.decembrī vērsās ar iesniegumu Valmieras rajona Dikļu pagasta padomē, kurā

lūdza atjaunot īpašuma tiesības uz Mācītāju mājas, Dikļu pagastā, zemi 53,74 ha

platībā

(lietas 63.lapa)

. Tāt

ad izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka pieteicēja

līdz tiesību normā minētajam termiņam bija iesniegusi pašvaldībā pieteikumu

6

par īpašuma objekta atdošanu. Lietā nav strīda par to, ka pieteicēja īpašuma

tiesības uz

nelikumīgi atsavināto īpašuma objekt

u

vēlas atjaunot

kā bijušās

reliģiskās organizācijas

Dikļu

-

Augstrozes evaņģēliski luteriskās baznīcas

tiesību pārmantotāja. Lietā nav strīda arī par to, ka

Latvijas evanģēliski

luteriskās baznīcas konsistorija 1994.gada 2.februārī ar izziņu Nr.23

(liet

as

67.lapa)

un Latvijas evanģēliski luteriskā baznīca ar 2012.gada 11.janvāra

atzinumu Nr.VV/1

-

I ir atzinušas, ka pieteicēja ir līdz 1940.gadam darbojošās

Dikļu

-

Augstrozes evanģēliski luteriskās draudzes (citos dokumentos

Dikļu

-

Augstrozes evanģēliski lut

eriskās baznīcas) tiesību pārmantotāja, tai skaitā uz

zemes gabalu „Dikļu mācītāja ferma, kas līdz 1940.gada 21.jūlijam atradās

Valmieras apriņķa, Dikļu pagastā, 54 ha platībā

(lietas 45.lapa)

.

Lietā strīds ir par to, vai Reģionālā nodaļa pamatoti atteica

pieteicējai

atjaunot īpašuma tiesības, jo īpašuma tiesību pārmantojamību uz bijušā īpašuma

„Dikļu mācītāja ferma”, Valmieras apriņķa Dikļu pagastā, ar nosaukumu

„Evaņģēliski luteriskā draudze”, Dikļu pagastā, Kocēnu novadā, zemi 54 ha

platībā nav konstatēj

usi tiesa.

[10] No likuma „Par īpašuma atdošanu reliģiskajām organizācijām”

6.panta trešajā daļā un 7.panta otrajā daļā noteiktajām tiesību normām to

kopsakarā ir secināms, ka likumdevējs noteicis atšķirīgu reliģisko organizāciju

īpašuma tiesību pierādīšan

as kārtību atkarībā no tā, vai

reliģiskā organizācija

nebija pārtraukusi reliģisko darbību un ir atjaunojusi savu juridiskās personas

statusu, vai arī reliģiskā organizācija ir īpašuma ti

esību pārmantotāja. Tā pirmajā

gadījumā

r

eliģisko organizāciju īpašum

a tiesības ir jāpierāda ar dokumentiem,

bet, ja dokumenti nav saglabājušies,

ar tiesas spriedumu. Savukārt otrajā

gadījumā

reliģiskās organizācijas

tiesību pārmantojamību pēc attiecīgā reliģiskā

centra atzinuma

konstatē tiesa

, bet, ja centra nav,

tiesa

izprasa

Latvijas

Republikas Tieslietu ministrijas Reliģijas lietu konsultatīvās padomes atzinumu.

Tādējādi, lai Reģionālā nodaļa, atbilstoši likuma „Par zemes reformas

pabeigšanu lauku apvidos” 2.panta sestajai daļai, varētu pieņemt lēmumu par

zemes īpašu

ma tiesību atjaunošanu, reliģiskajai organizācijai, kas

nebija

pārtraukusi reliģisko darbību un ir atjaunojusi savu juridiskās personas statusu,

bija jāiesniedz pierādījumi savām īpašumu tiesībām, bet tikai tad, ja to nav

jāiesniedz tiesas spriedums. Savuk

ārt, ja reliģiskā organizācija ir īpašuma ti

esību

pārmantotāja, tad minēto lēmumu Reģionālā nodaļa var pieņemt tikai uz tiesas

sprieduma, kurā konstatēta attiecīgā pārmantojamība, pamata.

[11] No izskatāmās lietas materiāliem ir konstatējams, ka: 1) 2011.g

ada

17.oktobrī Reģionālajā nodaļā saņemts pieteicējas iesniegums par īpašuma

tiesībām uz zemi „Evaņģēliski luteriskā draudze”, Dikļu pagastā, Kocēnu

novadā; 2) 2011.gada 4.novembrī Reģionālā nodaļa pieņēma lēmumu par

pieteicējas iesnieguma izskatīšanas ter

miņa pagarināšanu līdz 2012.gada

17.februārim, lai pieteicēja līdz 2012.gada 1.februārim varētu iesniegt

dokumentus, kas apliecinātu īpašuma tiesību pārmantojamību

(lietas 11.lapa)

; 3)

2011.gada 15.novembrī pieteicēja Reģionālajā nodaļā iesniegusi Latvijas

valsts

vēstures arhīva 1992.gada 4.novembra izziņu Nr.2

-

41

-

2055/4, kurā minēts, ka

arhīva fonda „Valsts statistikas pārvalde” dokumentiem Valmieras apriņķa

Dikļu pagasta īpašuma „Dikļu mācītāja māja” īpašnieks uz 1939.gadu bija Dikļu

7

ev. lut. draudze

(lie

tas 20.lapa)

; 4) ņemot vērā to, ka pieteicēja nebija iesniegusi

tiesas spriedumu, kas apliecinātu faktu, ka tā ir Dikļu

-

Augstrozes evaņģēliski

luteriskās baznīcas tiesību pārmantotāja, Reģionālā nodaļa 2011.gada

8.decembrī pieņēma lēmumu atteikt atzīt piet

eicējai zemes īpašuma tiesības uz

zemi „Evaņģēliski luteriskā draudze”, Dikļu pagastā, Kocēnu novadā

(lietas 12.

14.lapa)

.

Tātad pieteicēja ne Reģionālajā iestādē, ne arī tiesā nav iesniegusi

vispārējās jurisdikcijas tiesas spriedumu, kurā būtu konstatēt

s juridisks fakts

pieteicēja ir

reliģiskās organizācijas

Dikļu

-

Augstrozes evaņģēliski luteriskās

baznīcas

īpašuma ti

esību pārmantotāja.

Tas, ka šis fakts jākonstatē nevis

administratīvajai tiesai, bet vispārējās jurisdikcijas tiesai, izriet no tiesiskajā

m

attiecībām,

kuras nepieciešams konstatēt, un

kas

konkrētajā gadījumā

ir

privāttiesiskas, nevis publiski tiesiskas

(sal. sk. Senāta 2009.gada 26.jūnija

sprieduma SKA

-

263/2009 16.punktu)

.

Līdz ar to Reģionālā nodaļa pamatoti

un

atbilstoši likuma „Par īpašu

ma atdošanu reliģiskajām organizācijām” 6.panta

trešajā daļā noteiktajam

pieņēma lēmumu atteikt atzīt pieteicējai zemes īpašuma

tiesības uz zemi „Evaņģēliski luteriskā draudze

”, Dikļu pagastā, Kocēnu novadā.

Tas, ka iestāde Lēmumu pieņēmusi 2011.gada 8.de

cembrī, nevis pēc

2012.gada 1.februāra, nav atzīstams par procesuālu pārkāpumu, jo

administratīvā akta izdošanas termiņa pagarinājums ir iestādes kompetences

jautājums, līdz ar to gadījumā, kad

Reģionālā nodaļa

secināja

, ka pieteicēja

neiesniegs nepiecieša

mos pierādījums

tiesas spriedumu, tā pamatoti un tiesību

normām atbilstoši pieņēma Lēmumu. Pie tam Lēmuma pieņemšana 2011.gada

8.decembrī nekādā viedā neietekmēja lietas rezultātu. Vienlaicīgi tiesa norāda,

ka gadījumā, ja persona ir vērsusies iestādē ar

lūgumu par labvēlīga

administratīvā akta izdošanu (jaunu personai vēl nepiemītošu tiesību noteikšanu)

un iestāde atteikusies izdot labvēlīgu administratīvo aktu, ar šo atteikumu

tiesiskās attiecības nav aktīvi ietekmētas (proti, personai jau piemītošās ti

esības

un pienākumi nav mainīti). Līdz ar to pieteicēja jebkurā laikā vēlreiz var vērsties

ar iesniegumu Reģionālajā nodaļā, atkārtoti izsakot lūgumu izdot labvēlīgu

administratīvo aktu.

Attiecībā par pieteicējas norādi uz 1994.gada 14.jūnija Valmieras raj

ona

tiesas spriedumu, kura konstatējošajā daļā minēts, ka Dikļu draudze ir bijušās

draudzes īpašuma pārmantotāja, tiesa norāda sekojošo.

Civilprocesa likuma 288.panta trešā daļa noteic, ka tiesa konstatē arī citus

faktus, kuriem ir juridiska nozīme, ja spē

kā esošie normatīvie akti neparedz

citādu kārtību to konstatēšanai. Minētā likuma 291.panta pirmā daļa noteic, ka

pieteikumā norāda, kādam nolūkam pieteicējam nepieciešams konstatēt attiecīgo

faktu. Savukārt Civilprocesa likuma 292.panta pirmā daļa noteic,

ka, apmierinot

pieteikumu, tiesa spriedumā norāda, kāds fakts un kādam nolūkam ir konstatēts.

Tātad jautājumu par juridiskā fakta konstatēšanu tiesai civilprocesuālajā

kārtībā ir jāizskata pēc attiecīgā pieteikuma saņemšanas un, apmierinot

pieteikumu, spr

ieduma rezolutīvajā daļā jānorāda, kāds fakts un kādam nolūkam

ir konstatēts. Savukārt pieteicējas minētais spriedums taisīts pēc tās pieteikuma

par darījuma atzīšanu par spēkā neesošu un pieteicējas īpašumu tiesību atzīšanu

uz māju „Palejas”, Dikļu pagast

ā, Valmieras rajonā

(lietas 37.

39.lapa)

. Līdz

8

ar to šajā sprieduma konstatējošajā daļā minētais nav atzīstams par juridiskā

fakta

pieteicēja ir

reliģiskās organizācijas

Dikļu

-

Augstrozes evaņģēliski

luteriskās baznīcas

īpašuma ti

esību pārmantotāja

ko

nstatāciju.

[12] Ņemot vērā visu iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka Reģionālās nodaļas

lēmums ir pamato

ts un tiesību normām atbilstošs

. Vienlaicīgi arī atzīstams, ka

izskatāmajā lietā nepastāv priekšnoteikumi pieteicējai labvēlīga administratīvā

akta, ar ku

ru atzītu zemes īpašuma tiesības Dikļu evaņģēliski luteriskajai

draudzei uz bijušā īpašuma „Dikļu mācītāja ferma”, Valmieras apriņķa Dikļu

pagastā, ar nosaukumu „Evaņģēliski luteriskā draudze”, Dikļu pagastā, Kocēnu

novadā, zemi 54 ha platībā, izdošanai. L

īdz ar to šajā daļā pieteikums ir

noraidāms.

[13]

Administratīvā procesa likuma

92.pants noteic, ka ikviens ir tiesīgs

prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko

kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar admini

stratīvo aktu vai

iestādes faktisko rīcību. Savukārt

Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu

atlīdzināšanas likuma

1.pants noteic, ka likuma mērķis ir nodrošināt

privātpersonai Satversmē un Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības uz

atbilstīgu

atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī

morālo kaitējumu (turpmāk

zaudējumu atlīdzinājums), kas nodarīts ar valsts

pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko

rīcību. Šā likuma 4.panta pirmā d

aļa noteic, ka iestāde zaudējumus var nodarīt ar

darbību izdodot prettiesisku administratīvo aktu vai veicot prettiesisku faktisko

rīcību, vai arī ar bezdarbību, ja iestādei bija pienākums rīkoties, bet tā

prettiesiski nav rīkojusies. Savukārt, šā likuma

5

.pants noteic, ka tiesības uz

zaudējuma atlīdzinājumu ir cietušajam, proti, privātpersonai, kas ir prettiesiska

administratīvā akta adresāts vai trešā persona Administratīvā procesa likuma

izpratnē, kā arī privātpersonai, pret kuru ir tieši vērsta vai kuru

tieši skar iestādes

prettiesiska faktiskā rīcība.

No minētajām tiesību normām secināms, ka persona var prasīt zaudējumu

atlīdzinājumu, ja zaudējumi nodarīti ar administratīvo aktu vai faktisko rīcību,

kas atzīta par prettiesisku.

Ņemot vērā to, ka tiesa R

eģionālās nodaļas Lēmumu atzina par pamatotu

un tiesību normām atbilstošu, izskatāmajā lietā nepastāv

priekšnosacījums

(

prettiesiskums)

atlīdzināt pieteicējai mantiskos zaudējumus.

Līdz ar to

pieteicējas pieteikums noraidāms arī šajā daļā.

[14] Atbilstoši

administratīvo tiesu judikatūrai, kas veidojusies, ievērojot

arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, tiesai ir pienākums argumentēt

spriedumus, bet tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru

argumentu. Tiesnešiem ir jāuzklausa argumenti,

bet viņiem nav pienākums

detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru

paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par

nozīmīgiem no tiesību viedokļa. Tikai tad, ja tiesa nav analizējusi kādu būtisku

vai i

zšķirošu argumentu, ir konstatējams pārkāpums. Tas, cik daudz spriedums ir

jāargumentē, atkarīgs no lietas apstākļiem

(sk. Senāta 2006.gada 12.septembra

sprieduma lietā SKA

-

280/2006 8.punktu)

.

9

Ievērojot minēto, tiesa atsevišķi izvērtēja tikai tos argumentu

s, kuri tiesas

ieskatā ir nozīmīgi no tiesību viedokļa un kas var ietekmēt tiesas spriedumu pēc

būtības.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.

251.pantu, 289.

291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt

Di

kļu evaņģēlisk

i luteriskās draudzes pieteikumu

par labvēlīga

administratīvā akta, ar kuru atzītu zemes īpašuma tiesības Dikļu evaņģēliski

luteriskajai draudzei uz bijušā īpašuma „Dikļu mācītāja ferma”, Valmieras

apriņķa Dikļu pagastā, ar nosaukumu „Evaņģēl

iski luteriskā draudze”, Dikļu

pagastā, Kocēnu novadā, zemi 54 ha platībā, izdošanu un mantisko zaudējumu

Ls 300 apmērā atlīdzinājumu.

Tiesas spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit

dienu laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot

apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā.

Spriedums sastādīts 2012.gada

11.jūlijā

.

Tiesnesis

(paraksts)

G.Ploriņš

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnesis____________

____G.Ploriņš

Valmierā, 2012.gada

11.jūlijā

 

Trascina file per caricare