The measure is available in the following languages:
Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes pozīcija
jautājumā par ebreju īpašumu restitūciju
Pēdējā laikā Ebreju draudžu un kopienu padome saņem daudz jautājumu, kuri dažādos aspektos skar problēmu par ebreju īpašumu restitūciju Latvijā. Visplašākos jautājumus esam saņēmuši no laikrakstu „Latvijas Avīze”, «Бизнес и Балтия», žurnāla „Ir” redakcijām un aģentūras BNS.
Šie jautājumi tika apkopoti un uz to pamata sagatavota šī preses relīze, kas atspoguļo kopienas un padomes nostāju.
Jautājums: Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bijušie īpašnieki varēja atgūt savus īpašumus, kas tiem piederējuši pirms kara. Kādēļ ebreju kopiena toreiz neizmantoja šo iespēju?
Pēc valsts neatkarības atjaunošanas Latvijā tika pieņemti divi likumi par nacionalizēto īpašumu atgūšanu - «Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā» un «Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām».
Ebreju kopiena veltīja pūles, lai, pamatojoties uz likumu par reliģisko organizāciju īpašumu atgūšanu, atgūtu sinagogu un lūgšanu namu ēkas Rīgā un citās vietās Latvijā. Tomēr šajā procesā radās nopietnas, objektīvas problēmas. Otrā pasaules kara gados nacisti iznīcināja gandrīz visas ebreju reliģiskās celtnes – tās tika nodedzinātas vai sagrautas. Dažas no tām pēc kara tika atjaunotas un rekonstruētas, lai izmantotu ražošanas vajadzībām, kā sabiedriskos objektus vai dzīvojamās ēkas. Tādēļ pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Ebreju reliģiskajai kopienai izdevās atgūt tikai dažus objektus, t. sk., vienīgo pilnībā saglabājušos sinagogu Rīgā, Peitavas ielā.
Bez sinagogām un lūgšanu namiem Ebreju kopienai pirms 1940.gada piederēja ļoti daudzi citi objekti – tā saucamie komunālie īpašumi: slimnīcas, ambulances, dzemdību nami, viesnīcas, patversmes, nespējnieku nami, skolas, bērnu iestādes, klubi, sporta un kultūras celtnes u.tml. Šādu objektu atgūšana un denacionalizācija Latvijas likumdošanā nav paredzēta, kaut arī tie visi būvēti vai iegādāti pirms 1940.gada par to ebreju līdzekļiem, kuri bija Latvijas pilsoņi. Šie īpašumi kā padomju varas atstātais mantojums pēc neatkarības atjaunošanas pārgāja Latvijas valsts īpašumā.
Vēl viena īpašuma objektu grupa ir nekustamie īpašumi, kas pirms 1940.gada piederēja ebrejiem kā privātpersonām, un kuriem nav dzīvu mantinieku. Viņu ģimenes 1941.-1944.g. nacisti iznīcināja visās paaudzēs, nesaudzējot arī pavisam mazus bērnus. Tādēļ mūsdienās (deviņdesmitajos gados), rīkojoties saskaņā ar denacionalizācijas likuma burtu, šos īpašumus gluži vienkārši vairs nebija kam atgūt. Neviens to nevarēja paredzēt, cik ir šādu objektu, un kādi tie ir, jo bija cerība, ka pieteiksies vismaz kāds no nacistu noslepkavoto upuru radiniekiem.
Jautājums: Cik ebreju bija Latvijā 1940.gadā un cik dzīvo pašreiz?
1939.gadā Latvijā dzīvoja aptuveni 94 500 ebreji, un tikpat kā visi bija Latvijas pilsoņi. Aptuveni 70 000 no tiem tika noslepkavoti Holokausta laikā, viņu pīšļi tagad atdusas Latvijas zemē. 17 300 cilvēki paguva evakuēties austrumu virzienā, no Latvijā palikušajiem izglābās ne vairāk par 2000 ebreju. 1 700 ebreji 1941.gadā tika izsūtīti uz Sibīriju.
1990.gadā pašreizējā Latvijas teritorijā dzīvoja 20 000 ebreju.
Pašreiz par piederīgiem ebreju tautībai sevi uzskata 10 000 Latvijas iedzīvotāju. Tādējādi kopā ar viņu ģimenes locekļiem un tuviniekiem par piederīgiem ebreju kopienai pašlaik var uzskatīt aptuveni 15 000 līdz 17 000 Latvijas iedzīvotāju.
Kopš 2003.gada Latvijā darbojas Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome, kas apvieno visas ebreju laicīgās un reliģiskās organizācijas (ieskaitot kultūras, sporta, medicīnas, izglītības, organizācijas u.tml.), izņemot divas reliģiskās kopienas, kas padomē pārstāvētas ar atbilstošiem pilnvarojumiem. Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome nodarbojas ar daudzu sarežģītu jautājumu risināšanu, viens no kuriem ir jautājums par ebreju īpašumu restitūciju.
Jautājums: Prezidents Zatlers uzsvēris, ka kompensāciju sakarā ir jāņem vērā gan morālie, gan juridiskie aspekti. Vai līdz ar to netiek pārkāpts princips „Viens likums, viena taisnība visiem”?
Prezidentam Zatleram ir taisnība, kad viņš runā par morālajiem aspektiem. Nacisti Latvijā ebrejus ne tikai slepkavoja, bet arī aplaupīja. Vērtslietas un lielāko daļu apģērba, kas ebrejiem tika atņemti pirms nošaušanas, nosūtīja uz Vāciju. Nekustamais īpašums tika konfiscēts trešā reiha vajadzībām, bet to nevarēja izvest, un visi šie īpašumi pēc neatkarības atjaunošanas pārgāja Latvijas valsts īpašumā.
Jautājums, vai valstij, kuras rīcībā nonācis šis īpašums, ir jāatdod ebreju kopienai vismaz neliela īpašumu daļa – nenoliedzami ir morāles jautājums. Rietumeiropas valstīs un pusē Austrumeiropas valstu šis jautājums jau ir atrisināts dažādos veidos.
Visi juridiskie jautājumi, kas saistīti ar starptautiskajām tiesībām, jau sen ir atrisināti valstīs, kur restitūcija ir notikusi. Arī mūsu valstī juristi pētīja šos juridiskos jautājumus un nonāca pie secinājuma, ka restitūcija nav pretrunā ar spēkā esošo likumdošanu. Ar izvērstāku šī jautājuma apskatu var iepazīties M.Paparinska publikācijā „Likumprojekts un starptautiskās tiesības” žurnālā „Jurista Vārds” 12.12.2006. numurā.
Par principu „viens likums, viens taisnīgums visiem” – tas neapšaubāmi ir stingri jāievēro. Tādēļ, ja kas tamlīdzīgs ir noticis ar lietuviešu, ukraiņu vai baltkrievu kopienām (mēs gluži vienkārši par to neesam informēti), uzskatām, ka šīm kopienām tieši tāpat ir jāatgūst īpašums vai arī pienākas kompensācija.
Jautājums: Kāds ir kompensāciju pieprasīšanas princips no Latvijas valsts? Kas ir galvenais: atgūt ēkas vai saņemt kompensāciju naudā?
Latvijas Ebreju kopiena šodien neko nepieprasa. Pieprasa starptautiskā sabiedrība. Un šīs prasības izriet no principa, kas attiecas uz visām valstīm, kurās ebreji tika nogalināti un aplaupīti.
Mūsu gadījumā nav runa par kādu kompensāciju, bet gan par to, ka ir jāatdod īpašumi, kas savulaik piederējuši ebreju kopienām vai ebreju ģimenēm, kuras tika iznīcinātas visās paaudzēs. Savulaik mēs sastādījām šādu īpašumu sarakstu, tajā bija iekļauti tikai tie objekti, kuri pēc 1991.gada pārgāja valsts vai pašvaldību īpašumā.
Kopienai ir saprotams, cik sarežģīti valstij būs atdot visus šos īpašumus pilnā apmērā. Kopiena arī izprot, ka šis jautājums var tikt atrisināts tikai panākot abpusēji pieņemamu vienošanos, tuvinot abu pušu nostājas. Tādēļ kopiena neuzstāj uz visu sarakstā uzskaitīto īpašumu atgūšanu.
Mēs piedāvājam valstij izlemt, kādus īpašumus un kādā apjomā iespējams atdot kopienai. Bet mēs uzstājam, ka kopienai atdodamo īpašumu sarakstā obligāti ir jāiekļauj tādi mums svarīgi objekti kā Rīgas Ebreju kopienas nams Skolas ielā, atsevišķas sinagogas un virkne vēsturisku kapsētu.
Mēs uzskatām, ka, atdodot Ebreju kopienai daļu pirmskara ebreju īpašumu, valsts atbrīvosies no morālās atbildības sloga par to, ka joprojām patur valdījumā un izmanto „asiņainus” īpašumus, kuru likumīgos īpašniekus nacisti bez vainas nežēlīgi noslepkavoja pirms septiņdesmit gadiem. Tādā gadījumā valsts atbrīvos savu sirdsapziņu no šī grēka, un turpmāk varēs ar pilnām morālām tiesībām likumīgi paturēt īpašumā un lietot valsts rīcībā palikušo bijušo ebreju īpašumu daļu.
Jautājums: Ja Latvijas valsts šo kompensāciju izmaksātu vai atdotu īpašumus, kā paredzēts ar tiem rīkoties?
Kas attiecas uz to īpašumu likteni, kurus kopiena saņems no valsts - neatkarīgi no tā, kādā veidā notiks šo īpašumu atgūšana – naudā vai „dabā”, mūsu plānos ir izveidot īpašu fondu šo īpašumu pārvaldīšanai.
Šī fonda valdē plānots iekļaut vienpadsmit pārstāvjus, seši no kuriem pārstāvēs Latvijas Ebreju kopienu, četri – starptautiskās ebreju organizācijas un viens būs Latvijas valdības pārstāvis.
Neatliekamākais fonda uzdevums būs organizēt palīdzību Holokaustā cietušajām personām; pašreiz visi šie cilvēki ir jau ļoti cienījamā vecumā un šāda palīdzība viņiem ir īpaši nepieciešama. Bet fonda galvenais un pastāvīgais uzdevums būs tam uzticēto īpašumu pārvaldīšana - pilnībā caurskatāma, godīga un rūpīga, kopienas un tās locekļu interesēs. Visos pārējos jautājumos, t.sk., bankas vai banku izvēlē, viņi vadīsies pēc šiem principiem.
Tomēr jāuzsver, kamēr joprojām nav skaidrības par to, kādus objektus valsts nodos Ebreju kopienai, nav arī jēgas sīki apspriest šo jautājumu. Laiks iet un daudzas lietas mainās. Vislabāk to var paskaidrot ar šādu piemēru. Kuldīgā ir saglabājusies vēsturiskā sinagogas ēka, kura ilgus gadus tika izmantota pilsētas vajadzībām. Sastādot ebreju īpašumu sarakstu, mēs cerējām atgūt šo ēku. Turklāt mums bija vienošanās ar Kuldīgas domi par to, ka ēka tiks nodota pašvaldībai beztermiņa nomā par simbolisku maksu - 1 latu gadā.
Ir pagājuši četrarpus gadi, un situācija ir kardināli mainījusies. Pašreiz sinagogas ēkā tiek iekārtota brīnišķīga bibliotēka. Kuldīgas dome veikusi milzīgu darbu, pasūtījusi lielisku projektu un īstenojusi to dzīvē. Turklāt viss tika brīvprātīgi un ar cieņu saskaņots ar Latvijas Ebreju kopienu. Tagad mēs, protams, neuzstāsim, ka šī ēka ir jāatgūst Ebreju kopienai. Vienīgi esam vienojušies ar pašvaldību, ka vienā no telpām tiks izveidots neliels muzejs vai ekspozīcija, kas veltīta Kuldīgas ebreju vēsturei.
Jautājums: Vai kopiena pieprasīs kompensāciju par sinagogām, kuras tika iznīcinātas nacistu okupācijas laikā? Kāpēc tas netiek prasīts Vācijai?
Nekad neesam prasījuši šāda veida kompensāciju.
Runājot par VFR, šī valsts jau ir izmaksājusi Izraēlas valstij kompensāciju par nacistu nolaupītajiem ebreju īpašumiem (ne tikai Latvijā), Izraēlas valsti VFR izvēlējās kā šādas kompensācijas saņēmēju.
Jautājums: Ja Latvijas valsts piešķirs kompensācijas, vai tas neradīs etnisko spriedzi sabiedrībā?
Kas attiecas uz runām, ka lēmums par ebreju īpašumu atdošanu var kādu aizvainot vai nostādīt nevienlīdzīgā situācijā, ir jāpasaka sekojošo. Mēs uzskatām, ka nevienai tautai nav jābūt priviliģētā stāvoklī vai arī pretēji - pakļautai diskriminācijai. Mūsu gadījumā jārunā par vēsturiskā un cilvēciskā taisnīguma atjaunošanu. Mēs esam pārliecināti, ka šoreiz taisnīgums gūs virsroku.
Vēlreiz jāuzsver, ka pašreiz tiek runāts nevis par kompensāciju, bet gan par to īpašumu atgūšanu, kurus, mūsuprāt, valsts patur savā īpašumā nelikumīgi. Turklāt kopiena ir gatava kompromisam un neuzstāj, lai tiktu atdoti visi ebrejiem un ebreju kopienām Latvijā pirms 1940.gada piederējušie īpašumi – mēs piekrītam saņemt daļu no šiem īpašumiem. Esam gatavi runāt ar valsti par to, kāda būs šī daļa, un jebkurā gadījumā tieši valsts pieņems galīgo lēmumu.
Kopienā izprot, ka ekonomiskā situācija valstī pašreiz ir sarežģīta, daudz smagāka nekā pirms četriem gadiem. Toreiz iespēja tika palaista garām, bet tas nenotika mūsu vainas dēļ.
Ja valsts nolems daļu īpašumu kompensēt naudā, kopiena, izprotot problēmas ar valsts budžetu un vispārējo situāciju ekonomikā, ir gatava atlikt galvenās izmaksas uz kādu laiku. Tomēr zināmu daļu, kas būtu nepieciešama palīdzības sniegšanai pašreiz dzīvajiem Holokausta upuriem, mēs gribam saņemt uzreiz – šie cilvēki ir jau ļoti cienījamā vecumā un viņi nevar gaidīt.
Savukārt gadījumā, ja īpašumi tiks atdoti „dabā” - tas budžetam neradīs it nekādas problēmas.
Attiecībā uz tā sauktajiem „bezīpašnieka” īpašumiem, t.i., tādiem īpašumiem, uz kuriem līdz šim brīdim nav pieteikušies nedz īpašnieki, nedz mantinieki. Ja jebkuram no objektiem, kurus valsts nodos kopienai, nākotnē pieteiksies īpašnieki vai pretendenti, kopiena uzņemsies pilnu atbildību par šo pretenziju nokārtošanu un strīdu atrisināšanu attiecībā uz šiem īpašumiem.
Jautājums: Kas bija kompensācijas prasības iniciators – Latvijas ebreji vai starptautiskā ebreju sabiedrība?
Jautājumu par īpašumu atgūšanu vai to kompensēšanu mūsu kopiena izvirzīja jau ļoti sen. Pirms sešiem gadiem pēc kopienas neatlaidīga lūguma tika izveidota darba grupa ar valdības un Ebreju kopienas pārstāvju piedalīšanos. Darba grupa toreiz sastādīja Ebreju kopienai piederējušo objektu sarakstu. Bez sabiedriskajām un kulta ēkām sarakstā tika iekļautas dzīvojamās mājas un daži citi īpašumi, kas pirms 1940.gada piederējuši Latvijas ebrejiem, bet pašreiz ir valsts vai pašvaldību īpašumā.
Mums bija strikti kritēriji. Katru konkrēto objektu mēs iekļāvām sarakstā, tikai ja tas atbilda trīs nosacījumiem: pirms nacionalizācijas tā īpašnieks bijis ebrejs; ja viņš un viņa ģimene 1941.gadā nacistu okupācijas laikā bija geto sarakstos; un ja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados neviens no mantiniekiem nepieteica savas tiesības uz šo īpašumu. Kad saraksts bija gatavs, īpašumus novērtēja pēc to kadastra vērtības, kura uz to brīdi bija vairākkārtīgi zemāka par reālo tirgus vērtību.
Pamatojoties uz šo novērtējumu, tika aprēķināta summa, kura tika iekļauta likumprojektā «Par atbalstu Ebreju kopienai». Kā zināms, Saeima toreiz atteica likumprojekta izskatīšanu. Tā rezultātā gan kopienai, gan vēsturniekiem, gan politiķiem, gan juristiem, kas piedalījās likumprojekta izstrādē, tika liegta iespēja sabiedrībai un deputātiem izskaidrot un pamatot savu pozīciju.
Saprotot situācijas bezizeju, Latvijas Ebreju kopiena deleģēja prasības tiesības uz īpašumu atgūšanu starptautiskajām ebreju organizācijām un ekspertiem, kuri ir specializējušies šāda veida problēmu risināšanā.